Šodien Digg.lv pamanīju kādu rakstu, par kuru vēlos kaut vairāk cilvēki to izlasītu. Tāpēc ar raksta autora atļauju to pilnībā pārpublicēju šeit. Raksts ir par DJ Danger Mouse, kuru nereti esmu pieminējis arī šajā blogā. Taču patiesībā raksts nav tikai par DJ Danger Mouse… Ja arī tev tas likās interesants – nobalso.
Daudz dažādu mūziķu ir mēģinājuši tikt pie slavas bez producentu un komercdirektoru palīdzības. Dažiem tas neizdevās, un viņi klusām ir aizgājusi mūžībā, daži galu galā vērsušies pie producentiem un kļuva tik pat popsīgi ka Parisa Hiltona. Piemērām, Mumij Troll – līdz albuma Morskaja par viņiem neviens pāri Vladivostoka robežām nav dzirdējis, kaut grupa eksistēja 10 gadus. Pēc liktenīgā (Morskaja) albuma parādīšanās mēs redzam tikai labu producenta darbu – intervijas, “hīti”, skandāli, agrāk nezināmie fakti no biogrāfijas utt.. Bet ne jau par to ir šis stāsts.
Ir mūziķi, kuri nav ne pirmajā, ne otrajā grupā – viņi visus panākumus sasnieguši paši – viņi to ir nopelnījuši, nevis nopirkuši par sava mantojuma naudu. Viens no tādiem ir Brains Bertons, pazīstams arī kā Dj Danger Mouse. Līdzīgi kā visi mūziķi, viņš ilgu laiku nebija pazīstams plašai sabiedrībai, līdz brīdim, kad samiksēja The Beatles albumu “The White Album” ar Jay-Z “The Black Album”. Tā parādījās “The Grey Album”. Tirāža nebija liela – tikai 3000 kopijas, kuras Brains izplatīja savu draugu starpā. Ideja nebija jauna – līdz Brainam Bītlus remiksēja arī Beastie Boys un Metallica, bet Braina projekts bija veiksmīgākais. Tik veiksmīgs, ka skaņu ierakstu kompānija EMI, kurai pieder autortiesības uz Bītliem, vērsās pie Braina ar jautājumu – kāpēc viņš neievēro likumu, un izmanto kompānijas īpašumu savos darbos, ko?
Danger Mouse, pēc tā, kad tika iesūdzēts tiesā, pārtrauca tālākos mēģinājumus pelnīt ar šo projektu, bet sabiedrību vairs nekas nevarēja apturēt – cilvēki pieprasīja “The Grey Album”. “Kad sabiedrība kaut ko grib, bet nevar to dabūt – viņi saceļ lielu troksni” – tā domāja Brains un viņam bija taisnība. Lieta bija aizgājusi tik tālu, ka aptuvei 200 internet lapās tika propagandēta Pelēkā Ceturdiena – neskatoties uz EMI aizliegumu, daudzviet tika izlikts “The Grey Album” bezmaksas lejuplādēšanai. 24 stundu laikā albumu lejuplādēja vairāk nekā 100 tūkstošu klausītāju. Tā, pateicoties internetam un labai kvalitatīvai mūzikai, Danger Mouse kļuva slavens, bet EMI tiesas prāvā zaudēja. Tā bija zaļā gaisma jaunais kustībai, kurā lielu lomu tobīd spēlēja Creative Commons (bet PirateBay ir jaunieviesuši The Grey Commons).
Taču ir vēl viens interesants notikums Danger Mouse dzīvē. 2006. gada augustā iznāca Parises Hiltones pirmais albums. Septembrī Brains kopā ar populāro ielu mākslinieku Banksy (kuru tikai retais ir redzējis vaigā), kurš pazīstāms ar saviem oriģinālajiem graffity darbiem, viltoja ap 500 Parises CD kopijas. Viltotajos diskos bija Parises fotogrāfija ar viņas chihuahua suņa galvu; uz vāka ir uzlīme, kura paziņo, ka albumā ir iekļauti tādi filozofiskie hīti kā: “Why I am famous?”, “What have I done?” un “What am I for?”. Diskā ierakstītie remiksi uz Parises dziesmām ir neviena cita kā DJ Danger Mouse darbs. Diski bija samainīti pret oriģināliem lielajos veikalos Londonā, Bristolē, Braitonā un citas pilsētās.
Taču vispazīstamākais DM projekts, pateicoties kuram viņu noteikti pazīs katrs šo rindu lasītājs, ir "Gnarls Barkley". Tieši tā! Visi noteikti atceras pagājušā gada hītu “Crazy” – tas skanēja vai katrā mašina uz ielas, katra radio ēterā, nemaz nerunājot par diskotēkām. "Gnarls Barkley" nav, kā daudzi domā, dziedātājs, bet gan ir muzikāla sadarbība starp DJ Danger Mouse un Cee-Lo Green (Thomas Callaway).
Brains pēdējo gadu laikā paspēja pastrādāt arī kopā ar slavenajiem mūziķiem-komiksu varoņiem Gorillaz, iegūt tādas balvas kā gada producents (Waxploitation), viens no gada cilvēkiem (GQ), gada ekscentriskais ģēnijs (Spin), paņirbēt iz glancēto žurnālu vākiem, uzlabot savas labklājības stāvokli un atgriezties undergroundā.
Brains Bartons nav vienīgais, kas sasniedza tādus panākumus, viņa piemērs vienkārši ir ļoti spilgts un pazīstams plašai sabiedrībai. Es neesmu viņa daiļrades pielūdzējs, bet esmu sajūsmā par viņu kā par mūziķi un personību – viņš panāca atzinību un iekaroja mūzikas pasauli ar labiem, kvalitatīviem darbiem. Viņš ierakstīja savu vārdu mūzikas vēsturē, bet tādi ka Parise Hiltone ar visiem saviem palīgiem – nē.
Autors: oleg (ja tev šis raksts ikās interesants, lūdzu, nobalso par so šeit)
P.S. Jau publicējot šo rakstu, pamanīju ka šis pats autors vēl senāk uzrakstījis arī līdzīgas tematikas rakstu, kuru atzinīgi novērtējis pat Raitis Sametis. Pats vēl nepaspēju to izlasīt – to taisos darīt šajā mirklī…
Patika? Iesaki draugiem twitter!
raksts nav slikts, bet nepelnīti aizmirsts ir projekts DangerDoom, kopā ar leģendāro underground reperi MF Doom
Hm, interesanti… Pasāsti lūdzu vairāk par DangerDoom, es arī neko tādu neesmu dzirdējis…
viena albuma projekts, albums saucas the mouse and the mask, kā viesmākslinieki piedalās the ghostface killah, talib kweli un tas pats cee-lo, muzikāli ļoti interesants materiāls, savieno jau atpazīstamo danger mouse producēšanas manieri ar MF Doom drūmo repošanu