Divas dienas nebiju pie interneta. Nelasīju nedz meilus, nedz komentārus pie bloga iepriekšējā ieraksta. Tagad, kad izlasīju, protams, ka varētu atbildēt ar komentāriem, bet lai tas neradītu jucekli, es atbildēšu katram šajā rakstā.
Krizdabz: “Savs blogs ir jāveido kā sava virtuālā seja, nevis kā miskaste.”
Jā, Krsitap, es arī tā domāju, un zinu ka pats savlaik esmu grēkojis šajā ziņā, nepievēšot nozīmi gramatikas kļūdām. Arī pašreiz tās mēdz trāpīties, un joprojām tas mani daudz neuztrauc, kaut arī esmu sācis tam pievērst lielāku nozīmi.
Maksim: “Mums vajag izpilditajs, ne labak panemsim parasto lohu. [...] panemsim lāczu vai viņu panems pienemsim lattelecom? ne, jo šefs baidisies! [...] blogs, ja vinš ir tiešam populars var traucet normali un atbilstoši sameklet darbu.”
Tas man atgādina nesenu sarunu ar kādu Latvijas šowbiznesa zvaigzni, kuras drukātā kalendāra izveide nākošajam gadam ir uzticēta man. Pēc tā, kad pārrunās es ieminējos, ka sponsors ir nopietns, un viņi meklē prestižu kalendāra modeli, viņa kā savu honorāru nosauca pietiekami lielu ciparu, lai es tai brīdī pateiktu “O-ho!”. Uz ko viņa mierīgi atbildēja: “Ja uzņēmums tiešām ir nopietns, un viņi tiešām vēlas prestižu, viņi piekritīs”. Maksim, labi vien ir, ka tu neesi tur, kur nenovērtē to ko tu dari, vai bīstās tā (tā vietā lai to izmantotu. Konkrēts piemērs ir J. Kažes pāriešana no Dienas Biznesa uz Letu).
Par Laacz un Lattelecom, savukārt, ir jau cits gadījums. Un kāpēc lai viņi nepaņemtu pie sevis darbā Kasparu? Viņš taču arī ir tikai cilvēks, viņam arī vajag ēst, bet uzņēmumam – nepieciešami spējīgi, talantīgi kadri. Kā jau es iepriekšējā rakstā minēju, blogs var kalpot kā CV, un var nekalpot. Tas var nostrādāt, un var arī izgāzt tevi. Bet neba jau pats blogs ir pie vainas – tu taču esi tas, kas tur raksta to, ko izlasa citi.
Pirms mazāk kā mēneša man beidzot izdevās satikties ar kādas firmas vadītāju, kura asistente šo tikšanos mēģināja mums noorganizēt, liekas, kādas divas nedēļas. Situācija visai vienkāša – šomēnes Latvijā darbību uzsāk kāds starptautisks uzņēmums, un viņiem bija nepieciešams noorganizēt pārstāvniecības atklāšanas pasākumu. Man, diemžēl, nebija laika to darīt, taču es piekritu izstrādāt trīs iespējamo pasākumu konceptus. Vienu no tiem viņi apstiprināja, un tuvākajās nedēļās jau pasākaums notiks. Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka tiekosties ar šī uzņēmuma vadītājiem kādā restorānā, es pamanīju viņu laptopā apakšā pie minimizētajām interneta lapām mana bloga nosaukumu. Tas ir – pirms tikšanās (es nedaudz kavējos toreiz, piedodiet) viņi lasīja manu blogu. Un lai kas arī nebūtu to adresi iedevis, es šaubos vai ir vēl kāda cita adrese, kur var uzzināt par mani ko vairāk kā šajā blogā.
Viens cibiņš: “Vai tad visa jēga ir darba meklēšana un karjera? Un skriešana pakaļ modei? [...] Pienāk brīdis, kad tas blogs vai interneta lapa vairs nav vajadzīgi, darbs un darba piedāvājumi rodas arī citos veidos.”
Bingo! Tas ir gandrīz tieši tas, ko es abiem iepriekšējajā rakstā pieminētajiem teicu, liekas, jau pagājušā gada vasarā – dzīve nenotiek onlainā! Tavs komentārs ir ļoti, ļoti precīzs. Bet, ja runājam par Cibu/Klabu, par ko gan nebija pats raksts bet tikai neliela tā daļiņa, tad protams, ka man nav iebildumu pret community vai publisko miskasti tīklā. Es laikam biju parāk viennozīmīgs par to slikti izsakoties. Taču manas personiskās domas par šo sistēmu vai komūnu kā tādas ir visai negatīvas, jo, cik nu ir nācies redzēt, tad tur piedāvātais saturs ir garlaicīgs un neinteresants, vismaz man nesaistošs, un brīžiem pat pārāk rupjš, un tamlīdzīgi. Līdz ar ko es vērtējot dažus desmitus maksimums redzēto rakstu un autoru visus tos sūdus piedēvēju visai komūnai. Nepareizi. Sorry.
CapsLock: “Diskusija par to, kuri un pareizie un kuri nē, ir pilnīgi absurda un bezjēdzīga.”
Protams, ka tā tas ir. Ja es būtu darba devējs, un pie manis darbā pieteities atnāktu kāds frukts, par kuru es neko nezinātu, kā tikai viņa bloga adresi, draugu profilu vai cibas adresi, tad es arī pēc tur izlasītā vadītos, ja nebūtu iespējas savādāk uzzināt viņa spējas un profeisonalitāti. Līdz ar ko arī es visai kritiski vērtēju e-pasta adrešu tādu kā micītis@inbox.lv izmantošanu savos CV un kādās oficiālās sarakstēs. Ja es kandidāta Draugiem.lv profilā izlasīšu tikai viņa rakstītas rupjības un bildēs būs tikai kodieni, ja viņš savā cibā nolamās visus rupji… Vārdsakot, gribēju tikai norādīt, ka ciba arī var kalpot kā palīgs vai otrādāk, un tik, cik esmu redzējis, tad ar retiem izņēmumiem (agressor, šlāpins, utml) pārsvarā tur nav normālu ierakstu.
Par Pro blogger piekrītu – tā pat kā profeisonāls šahists vai sportists, pro bloggeris nav tas, kurš to dara profesioanali, bet tas, kurš ar to ir spējīgs nopelnīt un, faktiski, neko citu arī nedara, kā tikai to, un šī nodarbe viņu uztur. Un tāpēc jau vien ir jābūt gana labām iemaņām to darīt.
Nitro: “Paviršais izteikšanās stils ir hroniska parādība. Vai tas ir priekšstats, kuru par sevi vēlies radīt darba devējam?”
Arhīvā tieši to arī vēlējos parādīt – tā es rakstīju pirms diviem gadiem, pats ar to nelepojos, bet tā nu tas bija. Tas ir tā pat kā ar jebko citu, piemērām, ģērbšanās stilu – tu paskaties vecās bildes, kāds smieklīgs tu izksatījies desmit gadus atpakaļ, vai kādu mūziku tu klausījies… Bet tas bija sen, un tas bija jauks laiks, tur nav ko kaunēties. Cita lieta ir ja tu arī tagad esi tādā pašā draivā… Ja runājam par mani, tad es, par laimi vai par nelaimi, esmu sen jau izsvītrots no potenciāli iespējamo darba ņēmēju rindām. Tas ir, diez vai es kādreiz pieņemšu kādu darba piedāvājumu tā klasiskajā izpratnē.
Komandors: “CV ir dokuments, ko tu iesniedz kkam, bet blogs ir resurss interneta vidē.”
Tev taisnība. Tikai tavu blogu tas pats “kāds” var izlasīt pat ja neesi tam nedz sūtījis tā adresi, nedz iesniedzis savu CV. Ir jāsaprot viena būtiska lieta – ja tu raksti blogu, tad tev nav (gandrīz) nekādas kontroles pār to, kas, ko un kā izlasa tavā blogā. Ja kāds pret to attieskies kā pret ticamu inforāciju par tevi, tad tas tā arī būs, un tu nespēsi to izkontrolēt. Tā pat kā tu nespēsi paskaidrot katram, kas pa e-pastu saņēmis tavu CV, kas kurā vietā ir domāts, un kāds tu patiesībā esi gudrinieks, cik daudz un dziļi orientējies vienā vai otrā sfērā. Ja jūs redzētu manu CV (pieejams CV-Online datubāzē, bet nav apdeitots kādus 2 gadus vismaz), tad jūs tur redzētu kādas piecas lappaspuses pilnas ar tekstu, kur tiek sīki uzskaitīts viss, ko esmu darījis, kādus sasniegumus ieguvis, apbalvojumus, ko jaunu apguvis.. Kursu, apmācību un semināru sadaļa vien aizņem kādas divas lappuspuses, kurās es minu visu kur esmu bijis un ko mācījies. Pateicoties šim CV es pēdējos trīs gadus vai katru nedēļu saņemu pa diviem trim uzaicinajaumiem uz pārrunām, bet neesmu devies gan vēl ne uz vienu no tām. Un tik un tā es uzskatu, ka mans CV drīzāk ir tas, kas lasāms šajā blogā, nekā tas, kas sen sen, sen atpakaļ bija ievadīts tajā standartizētajā CV formā.
P.S. Arī komentāri forumos un blogos ir kā neliela daļa no tava virtuālā CV jeb tavas interneta identitātes.
Patika? Iesaki draugiem twitter!
bet ja raugāmies uz blogiem kā uz sava veida žurnālistikas eksperimentiem, tadā gadījumā uzvesties tā, lai tevi visi tavi potenciālie darba devēji mīlētu, ir gandrīz neiespējami, jo pretējā gadījumā tu vienkārši nebūsi patiess, visu laiku domājot par to, ko saki un kā saki, un vai tikai šis vai tas uzņēmums tagad neuzmetīs lūpu par kādu skarbāku, bet patiesu komentāru, kritiku vai nopēlumu. lūk šitā. uz blogiem tomēr raugos kā uz sava veida žurnālistikas eksperimentiem un liekuļošana vai izlikšanās arī nav nekāda labā lieta. uzskatu, ka cilvēks ir brīvs, ja saka to, ko domā. protams, vienmēr būs daudzi tādi, kas vispirms domās, to ko teiks. katram savs mērķis :)
Viedi vaardi. Un vispaar jau apgalvojot ka blogs ir kaa tavs virtuaalais CV kas tiek visu laiku veidos nav tas jaasprot tieshi, kaa tavs curriculum vitae, kuru tu veido taa, lai kaads tevi pamana un pienjem darbaa. Tai pat laikaa daudzi blogeri, sajutushi sava biznesa smaku, nekad arii nepienjems darba piedaavaajumus. CV = Portfolio = Blogs, kaut vai. Blogs kaa CV nav jaasaprot tikai kaa potenciaaliem darba deveejiem meerkjeets instruments, bet komunikaacija ar auditoriju.
Petuh.
ja raugāmies uz blogiem kā uz sava veida žurnālistikas eksperimentiem
———————————-
Es šos eksperimentus veicu konkrētās darba vietās, nevis blogā. Nodarboties ar literatūru blogā taču nevienam nav laika, visi raksta kā raksta. Un ja tev liekas, ka cilvēks bez darba, kuram vienlaicīgi nez kāpēc atrodas līdzekļi internetam, sāks tur piļīt aizraujošas esejas un vēl tur publicēt idejas (mēs lēti nepārdodamies!), nu tu saproti, kur ir loģiskā kļūda.
Maaartinj, man domaat ka tu turpini iesaakto teemu bogi vs. ciba, bet es shajaa neveeleejos nemaz iesaistiities, tikai garaamejot mineeju faktu ka man nav naacies sastapties ar interesantu un lasaamu saturu tur. Un nav jau spiesta lieta iespringt un domaat baigo saturu. Taa driizaak ir taada kaa opcija – rakstiit vai nee, un ja jaa, tad ko un kaa.
“profesuionaals sportists” ir nevius taads kas to dara labi, bet taads, kas ar to pelna iztiku, un neko citu bez taa nedara. Vinjam tasn vienkaarsi jaadara profesionaali vai savaadaak kaput.
Blogs kaa CV – kaapeec gan ne? Ok. sauksim to par radosho autobiograafiju, vai tamliidziigi, tacju no bloga par cilveeku var uzzinaat simtreiz vairaak kaa no reaala CV.
Pirms trim cetriem gadiem es iegaadaajos vienu no Seta Godina graamataam. Vai taapeec, ka buutu lasiijis vinja CV? Nee. Es lasiiju vinja blogu (http://sethgodin.typepad.com). Ar sho pirkumu es vinjam maksaju par darbu, kaa darba deveejs maksaa saviem darbiniekiem par labi izdariitu darbu. Tikai man nebija vajadziigs mekleet vinja CV lai zinaatu vinjam var ticeet un klausiities, vai nee…