Ir pagājusi tieši viena nedēļa kopš mana pēdējā ieraksta šajā blogā. Taču reāli, pēdējā mēneša laikā, es es esmu publicējis tikai vienu vienīgu ierakstu, kas sastāvēja tikai no trim vārdiem, un tie paši bija tā nosaukumā. Arī savu e-pasta kastīti es tagad pārbaudu ne biežāk kā reizi pārdienās, nemaz nerunājot par skaipu – vai kāds maz atceras kad es pēdējo reizi biju redzēts onlainā?
Atceroties kāda klasiķa reiz ievietoto sludinājumu avīzē par to, ka ziņas par viņa nāvi esot nedaudz pārspīlētas, līdzīgi varu teikt arī par sevi. Es neesmu atgriezies, jo nekur jau nebiju aizgājis. Nevēlos sīkumos iedziļināties par to, kur es biju visu šo mēnesi pazudis (kur tik es nebiju!), lai arī pēdējā laikā mēdzu dzirdēt šo jautājumu arī no cilvēkiem, ar kuriem nekomunicēju onlainā, bet gan dzīvajā. Teiksim tā – es ārstējos, līdz pilnībā izārstējos no internet-atkarības, un tagad zinu veidu kā to var vislabāk izdarīt. Starp citu – sakot, ka vismaz 20% blogu lasītāju un vairāk kā puse regulāro blogu autoru sirgst ar līdzīgu kaiti (šo informāciju es tikko pats izdomāju).
Okeij, bet ja tā nopietni, tad tik tiešām – sen bija laiks nedaudz atpūsties, lai arī man atpūta, iespējams, nozīmē nedaudz ko citu nekā lielai daļai darbaļaužu, kas atstrādā savas 40 stundas nedēļā. Bija nepieciešama atpūta no interneta, no tās vides kurā es uzturējos visvairāk, un es to labi apzinājos, bet nespēju no tā atrauties, jo ik dienas pasaulē rodas daudz jaunas informācijas gūzmas, un es nevēlējos kaut ko palaist garām – sērfoju, sērčoju, gāju no viena bloga caur linkiem uz citu… Līdz atgadījās notikumi, kas šo manu aizraušanos pārtrauca.
Tagad, atskatoties uz pēdējā mēnesī notikušo, tiešām rodas iespaids, ka it kā kaut kāds neredzams spēks mani visu laiku mēģināja virzīt citā virzienā, bet es pretojos, un tālab tika pieņemti aizvien nežēlīgāki, dārgāki (gan tiešā, gan pārmnestā nozmē) mēri un viltības, līdz es padevos.
Apmērām pirms mēneša es biju nolēmis nerakstīt savā blogā sliktas ziņas, negatīvu informāciju, neizgāzt žulti par viesmīļu slikto apkalpošanu vai dažādu pakalpojumu zemo servisu, bet gan vairāk orientēties uz pozitīvākām ziņām. Un nebija jau tā, ka es to būtu darījis iepriekš, tieši otrādāk. Un nav jau tā, ka pēdējā mēneša laikā nebūtu noticis daudz kas labs, ja jau nerakstīju. Patiesībā pārmaiņas ir tik labas, ka vienkārši neatlika laika, lai par tām vēl rakstītu. Tā ka piedodiet, bet ar mani viss ir kātībā. Taču bija arī šis tas negaidīts un nepatīkams, par ko, iespējams, laika gaitā es vēl pastāstīšu sīkāk, bet varbūt arī nē. Tālab pāris vārdos ieminēšos šeit pat, tagad, lai nepiemirstu vēlāk, kā bieži ir atgadījies jau agrāk.
Pirmkārt, runa varētu būt par mūsu projektu Saldējuma Jaffa, kurš apmērām pirms mēneša cieta negaidītu, neveiksmīgu un gandrīz katastrofālu pagriezietu tā līdz tam veiksmīgajā gaitā – mūsu fantastiskajam busiņam pa ceļam uz Liepāju nodega motors. Dūmi bija tik lieli, ka esot varējis par Kuldīgā tos redzēt. Tā nu mūsu saldējuma busiņš vēljoprojām atrodas Saldū, kādā autoservisā, un gaida kad mēs sameklēsim jaunu motoru saplīsušā vietā. Taču tās ir papildus izmaksas šim pašu sponsorētajam labdarības sprojektam, tāpēc likās, ka gals tam ir klāt.
Taču mēs nesēdējām un neskatījāmies kā vāvere skatās uz lapsu, lapsa uz putniņu, putniņš uz tārpiņu, un nedaudz pamainījām mūsu projekta koncepciju. Tagad mēs pie bērniem ar garšīgu saldējumu nedodamies vairs brīvdienās, bet gan darba dienās, un pie reizes apmeklējam arī pilsētu bērnu namus. Un par izlīdzēšanu ar transportu (un degvielu) mums jāpateicas nevienam citam kā Valsts Cilvēktiesību Birojam, kas ir šī projekta atbalstītājs un sadarbības partneris jau no paša tā sakauma.
Otrais negadījums, kas sekoja pavisam neilgi pēc pirmā, bija pēksņā mana portatīvā datora, kuru biju iegādājies pavisam nesen, pēkšņā veselības pasliktināšanās, tas ir, tas sāka pamatīgi bremzēt, noslogojot operatīvo atmiņu par visiem 100%, neskatoties uz to, ka tikko biju no 512 MB RAM palielinājis to divtik lielu, kā arī neskatotries uz to, ka tika izslēgti visi procesi, un, faktiski, nebija nekas, kas varētu tādā apmērā noslogot datora operatīvo atmiņu. Dators sāka vilkties tik lēni, ka vairs nebija iespējams no tā pat blogot. Tālab gam manā blogā, gan ITdarbs.lv, Digg.lv un Saldejuma.Jaffa.LV blogos vairs nneparādījās jauna informācija. Piedodiet.
Pēc apmērām nedēļas ilgas mocīšanās un datora atrādīšanu dažādiem speciālistiem, tas tika nodots garantijas remontā (cerot, ka tomēr dzelži ir pie vainas), kur, savukārt, laimīgi tika pārinstalēts vindous, kas arī izrādījās patiesais bremzēšanas iemesls. Vai arī – tas bija kāds nemanāmi ielavījies vīruss.
Tā nu es pāragri sapriecājos par to, ka biju atguvis savu portatīvo datoru atkal pie dzīvības, kad nepagāja ne pāris dienas, un (apmērām pirms 2 nedeļām) man tas tika nozagts – kāds neģēlis to gaišā dienas laikā iznesa no mana biroja. Stulbākais, ka garnadzis iemanījās paviesoties mūsu birojā tieši tai brīdi, kad es to atstāju, un mani kolēģi devās uz to, un birojā neviena no mūsējiem nebija ne ilgāk kā divas-trīs minutes. Vai nav stulbi?
Uzreiz arī jāpiebilst, ka es tomēr ceru uz laimīgu iznākumu, jo portatīvais bija gandrīz jauns, un tas nebija šāds tāds, bet ļoti vērtīgs (ap 1500 ls), 10 collu laptops, un tādi Latvijā pagaidām ir pārdoti tikai divdesmit eksemplāros (divdesmito šonedēļ iegādājās mans labs draugs). Līdz ar ko ja kādā lombardā redziet šādu portatīvo, vai arī pamaniet kaut kur sludinājumu ka kāds šādu pārdod, pastāv ļoti liela iespēja ka tas ir manējais, un jau iepriekš pateicos par palīdzību tā atgūšanā. Bez tam, es šaubos vai kāds, kas to ir iegādājies sev, to vēlēsies pārdot, jo tas tomēr ir tāda tipa laptops, kurus nepērk katru dienu (tā ražošana uzsākta tikai šī gada otrajā kvartālā, liekas), un tie, kas pērk, diez vai vēlēsies no tā atbrīvoties tik drīz.
Taču visā visumā es jūtos labi, un katru dienu bija kaut kas, par ko es iedomājos – “O! par to varētu uzrakstīt blogā!” Taču, kā saprotiet, bez datora tas būtu bijis visai apgrūtinoši. Un tā nu es nesteidzu iegādāties jaunu, bet izmantoju šo mēnesi lai vairāk dzīvotu dzīvi offlainā, nevis onlainā. Tāda kā ārstēšanās, terapija, vai arī atvaļinājums – sauciet to kā vēlaties. Piemērām, es pirms 2 nedēļām iegādājos kalnu divriteni, un tagad pāris reizes nedēļā vienkārši izvēdinu galvu ar to braukājoties. Iesaku pamēģināt, tiešām palīdz.
Tā pat arī man bija tā laime apmeklēt vairākus vasaras festivālus, kas tieši pēdējo divu menešu laikā notika Latvijā, un par kuriem jau citi blogeri ir pasteigušies uzrakstīt, tāpēc netērēšu tavu, lasītāj, laiku un neatkārtošos, bet tikai piekritīšu tam, ka tie bija labi, un nepiekritīšu tam, ka kāds būtu bijis slikts. Viss ir atkarīgs no paša festivāla apmeklētāja un viņa paša spējas izklaidēties, atvērties vai aizmirsties.
Tas šajā reizē arī tā kā būtu viss. Par to, ko es darīšu MTV launča pārtijā 4.septembrī, vai un par ko es lasīšu lekcijas jaunajā mācību gadā LU komunikāciju zinātņu 3. kursa studentiem, kādu jaunu interneta projektu mēs klusām un nevienam nezinot tik tikko būsim izstrādājuši un nākamajā mēnesī palaidīsim Latvijas interneta apritē, kad notiks Reklāmas Rīmu Nakts, vai Jaffa ir vainojama Lemberga politiskajās neveiksmēs un kad iznāks jaunais žurnāla Jaffa Magazine numurs, es jums pastāstīšu vēlāk. Vai arī nē.
Patika? Iesaki draugiem twitter!
Jauki ja tā var atļauties izdarīt. Diemžēl pēdējo reizi šādi sevi ārstēju pirms nu jau kādiem pieciem gadiem, jo nu vairs nevaru atļauties – programmētāji var ārstēties tikai atvaļinājumos, bet ja atvaļinājuma nav…
taa tas ir. man gan taa bija taada kaa spiestaa kaartaa atpuuta, kas tik un taa bija gana saspringta, jo izraadiijas ka ir gana daudz citu lietui, ko var dariit.
Ai, Artūr, labi, ka esi dzīvs un vesels – tas ir galvenais! ;)
vienbrīd es tiešām brīnījos, vēlāk jau likās ka saldējuma jaffa pie vainas.
bet tas viss pāriet. interesē vairāk rīmu nakts, kvalitatīvs pasākums sen nav apmeklēts.
P.S. skype – 18 augusts…4 dienas :) not so bad.
cmon,puis, pusotra tukstosha vertibaa dators ir jasarga vairak..
oo, varbūt man atļaut nozagt visus datorus..
Tiesa, riteni gan nozaga pirms 3 nedēļām, tāpēc braukāšanās vietā sēžu pie datora.
Līdzsvars uz pasaules.
Kas tas ir par portatīvo-monstru pa 1600Ls? Es tā iedomājos vai nav izdevīgāk šodien nopirkt vienu pa 800Ls un pēc 3 gadiem jau atkal jaunu pa 800!:) Ieguvums – portatīvais kas nenoveco:)
Nu IT luietaas ir taa – jo mazaaks, jo daargaaks, respektiivi, lai dabuutu taadus vai labaakus parametrus kaads ir 15 collu portatiivajam 10 coillaas, apriikot to ar veel kaut kaadaam fiichaam tur specifiskaam, beigaas sanaak tas maksaa daargaak…
man ir 12 collu apple portatīvais, ko iegādājos pa 150Ls. apple/12 collas/150Ls. Tiešāk sakot, varbūt ir vērts paņemt 10 tādus.
ja vien vareetu – es arii iegaadaatos par 150 ls taadu. kaadi varianti? varbuut laba doma – sii te PC neesamiiba vareetu mani spiest iegaadaaties beidzot Mac? nu nezinu vai, un kaa reiz tagad arii naudas vairs nav…